„Viļaka (Marienhauzena) – te viss ir harmonisks, cilvēka mēram un labsajūtai piemērots. Zaļi parki, dārzi, koku rindas un vienlaikus pietiekams pilsētniecisks dzīvīgums un patīkama apbūve”- tā šo Latvijas ziemeļu pērli raksturo grāmatas „Latgale un tās ļaudis” autors profesors Pēteris Zeile.
„Viļaka ir viena no vissenākajām lielās latgaļu cilts apdzīvotām vietām, viens no Livonijas svarīgākajiem nocietinātajiem robežpunktiem Rīgas arhibīskapijā – Marienhauzenas pils ar apmetni no 1293. gada, viens no četriem stārastijas centriem Latgalē Polijas valdīšanas laikā, lielās Marienhauzenas muižas centrs ar 1829. gadā iegūtajām miesta tiesībām pēc Latgales pievienošanas Krievijai, lielākā Latvijas pagasta centrs pirmskara neatkarīgajā Latvijā, pilsēta – Viļakas apriņķa, pēc tam Abrenes rajona centrs padomju varas laikā no 1945. līdz 1960. gadam, pēc tam un šodien – mazpilsēta ar bagātu vēsturi un nākotnes cerībām,” raksta vēsturniece Leontīna Maksimova.
Viļakas pilsētā prioritāri ir bijuši un ir projekti izglītības, veselības un sociālajās sfērās. Ikvienam Viļakas iedzīvotājam ir jādod savs ieguldījums novada centra sakārtošanā un attīstībā.