Šogad, 14. jūnijā, aprit 82 gadi kopš Latviju skāra masu deportācijas, uz Sibīriju izsūtot vairāk kā 15 000 cilvēku. Komunistiskā genocīda režīma upuriem pieredzot izsūtīšanu, nošķiršanu no ģimenēm un likteņu izpostīšanu, izdodoties atgriezties atpakaļ dzimtenē, bija jāpiedzīvo dažāda veida diskriminācija. Šiem cilvēkiem ne tikai dzīve, bet arī karjera un veselība bija sagrauta. Padomju varas realizēto represiju galvenais mērķis bija salauzt cilvēka gribu, iznīcināt viņā pārliecību un ticību savai valstij. Bet ticība Latvijai bija tā, kas spēcināja un ļāva izturēt. Pieminot komunistiskā režīma upurus, arī Balvu novadā 14.jūnijā iedzīvotāji devās uz piemiņas vietām, lai noliktu ziedus, iedegtu svecītes un ar klusuma brīdi pieminētu tos, kuriem bija jāpiedzīvo šie traģiskie notikumi.
Piemiņas pasākumā Kubulos pie piemiņas akmens komunistiskā režīma upuriem pie Balvu dzelzceļa stacijas atceres dienas pasākumā ''Mēs atgriezāmies'' Balvu novada pašvaldības domes Izglītības, kultūras un sporta jautājumu komitejas priekšsēdētāja vietniece Sandra Kindzule, uzrunājot klātesošos, teica: “Šodien, kā ik gadu, pulcējamies, lai izteiktu cieņu un noliektu galvas par visiem tiem, kuri cieta no padomju varas nežēlīgajām represijām. Šī vieta ir simbols un arī vēstures liecība, kas atgādina mums pagātnes traģēdiju, kas skāra tik daudz pilnīgi nevainīgus cilvēkus, sākot no vēl nedzimuša bērna un beidzot ar vecu sirmgalvi. Represijas ir traģisks laiks mūsu vēsturē, kad padomju varas iestādes sistemātiski vajāja un aizturēja cilvēkus dēļ viņu politiskajām vai ideoloģiskajām pārliecībām. Daudzi no tiem tika nosūtīti uz cietumiem, izsūtīti vai nolemti nāvei. Cilvēki tika sodīti par to, ka viņi domā, ka viņi dara un ka viņi vienkārši mīl savu tēvzemi. Šodien mums, kā vēl nekad, jāapzinās, ka mūsu pienākums ir nodot šo vēstījumu nākamajām paaudzēm, mums jādara viss, lai vēsture neatkārtotos, un jācīnās par taisnīgumu, brīvību un cilvēktiesībām. Gūstot dziļi sāpīgu mācību no šīm traģēdijām pagātnē, mums kopā jāraugās labākos laikos nākotnē. Šodien mēs klusumā noliksim ziedus pie šī pieminekļa, lai godinātu visus upurus, kuru ciešanu ceļš sākās tālajā, baismajā vasaras naktī pirms 82 gadiem. Šie ziedi ir simbols mūsu atmiņai, mūsu sajūtai un mūsu solidaritātei. Mēs esam šeit sanākuši ne tikai, lai pieminētu, bet arī, lai atzītu un pateiktos tiem, kuri izdzīvoja šos tumšos laikus un saglabāja mūsu tautas cieņu un spēku. Viņi ir mūsu dižie liecinieki. Mēs augsti vērtējam viņu drosmi un neatlaidību, viņu drosmi toreiz un viņu neatlaidību tagad!”
Latvijas Politiski represēto apvienības Balvu nodaļas vadītāja Ārija Tihomirova savā uzrunā akcentēja, ka 14.jūnijs ir skumja diena un ka 1941.gads – tas vispār bija neaptverams, kā tas viss notika: “Pat šodien, lasot jauno atmiņu grāmatu “Mātes Sibīrijā” par 1941.gadu. Tie ir baisi atmiņu stāsti. Tika šķirtas ģimenes, vīrieši aizvesti nezināmā virzienā, mātes ar maziem bērniem izmestas kaut kur taigā bez jumta virs galvas. Bija jāēd zāle un viss kas aug. Tajā pašā laikā vēl jāpiedzīvo naids, jo tikko bija sācies karš, un izsūtītie tika uzskatīti par fašistiem. Bet Latvija ir stipra. Mēs gan domājam, ka esam mazi, bet, ja kas mazs, tad to ir vēl vairāk jāmīl, vēl vairāk jāsaudzē un jārūpējas. Šodiena rāda, ka diemžēl nekas nav mainījies, Krievija dara to pašu, ko toreiz, un varbūt vēl cietsirdīgāk, nerēķinoties ne ar cilvēku dzīvībām, ne ar ko … Tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, ir apliecinājums tam, ka to nekad nevar aizmirst un nekad nevar piedot, tāpēc būsim solidāri, cīnīsimies par savu Latviju, par Latvijas neatkarību, lai tā attīstītos ekonomiski, lai tajā augtu izglītoti cilvēki, lai cilvēki vēlētos braukt uz Latviju, nevis projām no tās. Centīsimies būt stipri, bet aizmirst šo nevar nekad!”
