Kultūra
Barikādēm 33

Pieminot Barikāžu 33. gadadienu, 19.janvārī Balvu pilsētā notika dažādi pasākumi. Rīts sākās ar vīru kopas “Vilki” koncertu Balvu Valsts ģimnāzijā. Turpinājumā Pie Balvu Novada muzeja tika iedegts simbolisks ugunskurs kopā ar skolu audzēkņiem un iepazīta Latvijas Nacionālā arhīva izstāde “Ar barikāžu gaismu sirdīs”.

1991.gada janvārī daudzi, daudzi Latvijas cilvēki brauca uz Rīgu, lai pastāvētu par savu valsti, arī no Balviem brauca. Barikāžu dalībnieku atbalsta kluba vadītāja Silvija Kupriša uzrunājot klātesošos teica: “Šodien daudzviet Latvijā, pieminot Barikāžu 33 gadadienu, ir iedegti ugunskuri, kā to dienu simbols, lai atcerētos, lai pasildītos, lai pieminētu tos, kuri devās sargāt tikko uzplaukušo brīvību. (..) Balvu novada ļaudis stāvēja sardzē Zaķusalā, pie Doma laukuma, pie Ministru kabineta un daudzās citās vietās. Arī Balvos tika sargāti objekti, kuri bija svarīgi. (..) Un tā Latvijas ļaudis, vienoti kopīgam mērķim, visi kopā saražoja to milzīgo pozitīvo enerģiju, kas deva spēku stāties pretī svešai, šeit negribētas un neaicinātas varas lielajam pārspēkam.” Un aicināja jauniešus interesēties par politiku, doties uz vēlēšanām un vajadzības gadījumā arī būt gataviem sargāt mūsu mīļo Latviju.

Gluži kā toreiz pirms 33 gadiem, 1991.gada 20.janvārī, uz Balvu muižas kāpnēm Balvu Valsts ģimnāzijas un senioru koris “Pīlādzis” izdziedāja Latvijas spēka dziesmas, aicinot pievienoties arī klātesošos.

Starp barikāžu dalībniekiem bija arī Balvu novada pašvaldības domes priekšsēdētājs  Sergejs Maksimovs, kurš toreiz bija Malnavas lauksaimniecības tehnikuma audzēknis, viņš uzrunājot klātesošos teica: “Paldies visiem, kuri ir raduši iespēju būt klāt piemiņas pasākumos, paldies visiem, kuri, riskējot ar savu dzīvību, gāja un aizsargāja mūsu valsti, mūsu brīvību! Kāpēc šodien mēs atceramies šos notikumus? Tāpēc, lai pārvērtētu savu dzīvi un savu rīcību. Lai mūsu valsts, mūsu novads, pilsēta, ciemats, ģimene kļūtu labāka, vispirms pašam jākļūst labākam!”

Turpinājumā Balvu muižas konferenču zālē interesenti varēja pievienoties lekcijai – tikšanās reizei ar Latvijas Nacionālā arhīva pārstāvēm – Latvijas Nacionālā arhīva eksperti Meldru Usenko un Latvijas Nacionālā arhīva eksperti Antru Mazūru, kā arī ar 1991.gada Latvijas lauksaimniecības ministru Daini Ģēģeri, kurš pastāstīja par barikāžu organizēšanu, īpaši lauksaimniecības tehnikas atvešanu uz Rīgu, lai nobloķētu tiltus un ceļus uz stratēģiski svarīgajiem Latvijas Republikas objektiem.

Barikāžu 33.gada dienas piemiņas pasākums noslēdzās Balvu Novada muzejā, kur visi tika aicināti pie “atmiņu ugunskura”, lai atcerētos un pieminētu Barikāžu laiku.

  • “Šis barikāžu laiks iespiedies atmiņā kā patriotisku emociju pārpilns laiks, un man liekas, ka vissvarīgākais bija tas, ka šīs emocijas nebija uzspēlētas – kā nereti šobrīd, kad grūti atšķirt patiesu patriotismu no samērā veiksmīgi izvēlēta saukļa. Gribētos, lai sabiedrībā kaut nedaudz restaurētos tā vienotība, savstarpējā sapratne, izpalīdzība, kas valdīja tajās – 1991.gada janvāra – dienās, bet pašlaik ir sastopama ļoti mazās devās.” Egons Salmanis
  • “Tā bija kopības sajūta, jo visi likās pazīstami, viens otru atbalstīja.” Larisa Krištopanova
  • “Visapkārt īpaša gaisotne, kas visus cilvēkus tur vienoja, nedalīja un nešķiroja. Tēja, maizītes. Plkst.6.00., kad skanēja Latvijas himna, visi stāvējām miera stājā. Tāds svinīgums!” Viktors Solovjovs
  • “Valdīja bezgala vienota, apņēmīga un patriotisma pilna gaisotne. Visapkārt ugunskuri, sarunas un dziesmas, cilvēku atvērtība un labestība, lai gan visapkārt tomēr valdīja zināms satraukums un atbildība par lietu, ko esam uzņēmušies.” Ruta Cibule
  • “Barikāžu dienas – tās bija latviešu tautas vienotības dienas!” Māris Ļubka
  • “Latviešu tauta bija cēlusies cīņai, lai aizstāvētu neatkarību. Rīga bija pilna ar cilvēkiem, lauksaimniecības tehniku, no dažādiem priekšmetiem un lietām veidotām barikādēm.” Iveta Supe
  • “Tas bija viens liels uzdrīkstēšanās un nevardarbīgas pretošanās paraugs. Padomju armijai un karaspēkam bija mācīts kā rīkoties, kad uz viņiem šauj, bet nebija mācīts, ko darīt, kad uz ielām ir daudz cilvēku, ugunskuri un dziesmas. Tieši ar šo nevardarbīgo pretošanos Latvija panāca savu neatkarību un kļuva par vienu no pasaules unikālākajiem brīvības cīņu piemēriem.” Daina Sangoviča
  • “Mana motivācija, kādēļ es tur atrados, bija pienākums aizstāvēt tēviju, kaut maziņš, bet tomēr. Nevarēju mājās nosēdēt. Tad es sevi visu mūžu nolādētu, ja es tai momentā nebūtu uz barikādēm.” Rihards Supe
  • “Spaidu kārtā jau neviens mūs nespieda braukt, sirdsapziņa lika. Ja tagad notiktu kaut kas līdzīgs, domāju, ka noteikti brauktu, brauktu cilvēku pat vairāk nekā toreiz.” Pēteris Šņukuts
  • “Barikādes, manuprāt, ļoti pārliecinoši simbolizēja šo neapzināšanās un apzināšanās robežu. Barikādes vienmēr ir gaismas un tumsas, maldu un patiesības meklējumu robeža. Arī janvāra barikādes bija robeža, un mēs to apzinājāmies un izturējām.” Vilis Bukšs
  • “Galvenais, ko iemācīja Barikāžu, - ja ļoti daudzi cilvēki reizē kaut ko ļoti vēlas, šai reizē – brīvību, tad tas noteikti piepildās.” Iveta Supe

Virtuālā izstāde “1991.gads. Barikādes. Balvu rajons”