Šodien aprit tieši 80 gadu kopš dienas, kad Igauniju, Latviju un Lietuvu okupējušais padomju karaspēks īstenoja masu deportācijas. Desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju, starp kuriem bija arī vecāki cilvēki un bērni, tika izrauti no savām mājām un iesēdināti lopu vagonos, kas tos aizveda uz Sibīriju. Daudzi gāja bojā. Daži atgriezās ar salauztiem likteņiem. Deportāciju vilnis ar to nebeidzās. Igaunijā, Latvijā un Lietuvā šādi likteņstāsti sastopami gandrīz katrā ģimenē.
Šodien mēs ar klusuma brīdi pieminam upurus. Taču mēs nedrīkstam tikai klusēt. 14. jūnija deportācijas nenotika bez iemesla. Tās notika tādēļ, ka Eiropa tika sadalīta starp diviem noziedzīgiem režīmiem – nacistisko Vāciju un padomju komunistisko režīmu, kas bija savā starpā noslēguši slepenu paktu. Abi režīmi, ignorējot jebkādu suverenitāti, cilvēktiesības un tiesiskumu, sēja neaprakstāmas bēdas un ciešanas. Mēs joprojām turpinām izjust padomju okupācijas sekas, lai gan kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājuši jau 30 gadu.
Igaunija, Latvija un Lietuva tik augstu vērtē savu neatkarību, brīvību un demokrātiju tieši šo iemeslu dēļ. Tieši tādēļ esam gatavi tik aktīvi darboties Eiropas Savienībā un NATO. Tādēļ mums ir tik svarīga transatlantiskā sadarbība. Tādēļ mēs ar bažām raugāmies uz to, kā pasauli pārņem dezinformācijas vilnis un kā Eiropas vēsture un Krievijas nelikumīgās darbības uz Ukrainas un Gruzijas robežas tiek pasniegtas sagrozītā gaismā. Mūsdienās jūnija deportācijām ir jābūt kā atgādinājumam ikvienam – kā mēdza uzsvērt kongresmenis Toms Lantoss: “Civilizācijas bruņas ir tikpat trauslas kā papīrs, kas mums jāsargā ik sekundi.”[1]
[1] Pārpublicēts no https://www.president.lv/lv