Arī pirms 81 gada, 1941. gada 14. jūnijā, vasara bija savā pilnbriedā. Arī tad cilvēki devās savās ikdienas gaitās, ģimenēs auga bērni, cilvēki dzīvoja, plānoja, nenojaušot, ka 14. jūnijs būs diena, kad ļaunums, kuram vienmēr ir augsta cena, nāks un atņems visu. Patiesi – ļaunumam vienmēr ir augsta cena, tas neredzams klejo ielās un laukos, te uzglūn laimei, te blakus tai iet. Tas sameklē mirkli, kad sasiet cilvēkam rokas un nodarīt pāri.
Šodien, kad visā Latvijā notiek Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumi, spēcīgi līst lietus. Represētie, kuri ir ieradušies pie pieminekļiem, zina sacīt, ka debesis raud, izlejot asaras par pagātnes un šodienas netaisnībām.
Piemiņas pasākumi norisinājās arī Balvu novadā. Uzrunājot klātesošos piemiņas brīdī Balvos, Balvu novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietniece Sandra Kapteine, atzina, ka šis ir sarežģīts laiks, kas pārdomās liek atkal un atkal atgriezties pie notikumiem, kas risinājušies mūsu valsts vēsturē pirms 81 gada. “Šī ir viena no drūmākajām dienām mūsu valsts vēsturē, kad padomju okupanti, nešķirojot – zīdainis vai vecs cilvēks, zemnieks vai uzņēmējs, ielauzās 5000 ģimenēs un salauza vairāk nekā 14 000 cilvēku dzīves. Tajā dienā tik daudziem sākās moku ceļš uz Sibīriju, kas diemžēl lielai daļai represēto bija arī pēdējais dzīves ceļš. Iespējams, ka mums līdz šī gada 24. februārim bija grūti iedomāties, kā tas var būt, ka vienā mirklī tiek atņemts viss. Taču nu jau trešo mēnesi mēs redzam tās ciešanas, pazemojumus un zaudējumus, kādus piedzīvo Ukrainas tauta un saprotam, ka tās ir sāpes, kuras no sirds nekad nevarēs izdzēst,” teica S. Kapteine.
Pie Kubulu pagasta Balvu stacijas represētos uzrunāja Kubulu pagasta pārvaldes vadītājs Artūrs Luksts: “Pasaulē šobrīd ir nemiers, jo tepat netālu notiek karš. Tāpēc, neskatoties uz to vai līst lietus vai spīd saule, mums ir jābūt šodien šeit un jāpiemin to, kas ir noticis, lai nekad, nevienā valstī uz pasaules vairs šī baisā vēsture neatkārtotos,” aicinot klātesošos uz klusuma brīdi, teica A. Luksts.
Arī Balvu katoļu draudzes prāvests Mārtiņs Klušs pauda pārdomas par to, ko mums katram nes šis laiks. “Pārlapojot šī rīta laikrakstus, atmiņā palika kādas meitenes rakstītais par 1941. gada 14. jūniju. Viņa rakstījusi: Šķiet, ka Latvijā ir maz tādu ģimeņu, kuras nav skārušas deportāciju šausmas. 24. februāris manas ģimenes un klases atmiņā paliks kā baiļu un neziņas datums. Nepiedodams krievu iebrukums ukraiņu zemē. Vai atkal būs iebrukums arī Latvijā un pēc tam Sibīrija? Vai atkal nāves un sakropļoti likteņi? Vai atkal tautas dvēseles saglabāšanās tikai teātrī, mūzikā un dzejā, un klusos sapņos? Reiz brīnījos, uzzinājusi, ka kādam manam radiniekam skapī stāv Sibīrijas maiss. Pavisam parasts maiss ar zābaku pāri, zeķēm, veļu, siltu kamzoli, sērkociņiem un vēl šo un to. Viņš to nevienam neļāva aiztikt vai, nedod, Dievs, pavasara tīrīšanas laikā izmest. Un šogad arī es, noskatījusies aizsardzības ministra instrukciju, sakrāmēju savu „Sibīrijas maisu”. Ceru, ka to nekad nevajadzēs izmantot. Un viskarstāk vēlos, lai turpmākos tūkstoš gadus un vēl ilgāk nevienam bērnam nevajadzētu stāstīt savu Sibīrijas stāstu. Šīs pārdomas ir ļoti vērtīgas ikvienam no mums, tāpat kā apziņa, ka patriotisms, tēvu zemes mīlestība ir pats svarīgākais šeit dzīvojot, strādājot un veidojot vidi sev apkārt,” pārliecināts M. Klušs.
Domājot par vārdu “genocīds” un tā nozīmi, asociācijas ir nežēlīgas – iznīcināt pilnībā vai daļēji, pēc tautības vai rases, pēc reliģiskās piederības, izšķirt ģimenes, nošķirt bērnus no vecākiem. “Velns jau neko jaunu nevar izdomāt, viss ļaunums, kas ir šajā pasaulē, tikai atdarina to, kas jau ir bijis. Jā, Dievs sargā, Dievs žēlo, bet ļaunumam pasaulē sava pēdējā žults ir jāizspļauj. Kad tu saproti, ka ļaunums var skart arī mani, manu ģimeni - ko tad, lai es daru? Pieminēsim tos, kas netaisni cietuši, stāvēsim pretī ļaunumam, lai, cik grūti tas būtu. Jo katrs mēs ieroci rokās nepaņemsim, bet pretoties ļaunumam mēs varam tad, kad mēs pastāvam par taisnību,” aicināja Balvu evaņģēliski luteriskās baznīcas prāvests Mārtiņš Vaickovskis.
Ziedu un svecīšu nolikšana notika arī pie bijušajām dzelzceļa stacijām Žīguros, Borisovā, Vecumos un pie Viļakas Jauniešu centra.
Arī Rugāju skvērā uz piemiņas brīdi pulcējās cilvēki, piekrītot, ka šī diena ir ar drūmu noskaņu. “1941. gadā liela daļa Latvijas iedzīvotāju piedzīvoja gan lielas bēdas, gan sāpēs par zaudētājām mājām, izjauktajām ģimenēm un zudušo dzimteni. Mūsu katra pienākums ir neaizmirst šos traģiskos notikumus un atcerēties šos skaudros likteņus,” teica Rugāju pagasta pārvaldes vadītāja Arnita Pugača.
Foto no piemiņas brīžiem Balvu novadā skatīt ŠEIT.
Agrita Luža
Foto: Iluta Jaunžeikare, Agrita Luža, Terēzija Babāne