16.februārī Viļakas muzejā notika muzejpedagoģiskā programma, kuras laikā tika atklāta novadnieka un mākslinieka Nikolaja Breikša mākslas darbu izstāde no ģimenes privātkolekcijas. Pasākumā piedalījās Viļakas vidusskolas 7. klase. Skolēniem bija sagatavotas darba lapas ar dažādiem jautājumiem. Visvairāk no izstādē redzētajiem darbiem skolēniem patika darbi ar jūras tematiku, kā arī skolēni darbos atpazina dažas no Viļakas ielām.
Mākslinieks 1920.gadā, deviņu gadu vecumā, kopā ar ģimeni pārcēlās uz Viļaku, jo tēvu Antonu Zemkopības departamenta dienests kā mērnieku nosūtīja darbam uz Viļaku. “Sākumā Breikšu ģimene īrēja mitekli katoļu garīdznieka namā, bet vēlāk, 1926.gadā nopirka zemes gabalu (aptuveni 4 ha) un 1928.gada uzcēla māju , ko nosauca par Liepām. Savā laika ap māju bija iekopts augļu dārzs, ogu un krūmu stādījumi. Tā bija plaša vienstāvu ēka ar divpusīgu jumta izbūvi. Apakšējā stāvā atradās piecas istabas ar virtuvi, bet jumta izbūvē trīs. Nikolajs mācījies Viļakas 6.klasīgajā pamatskolā. Pēc pamatskolas beigšanas iestājas Rīgas valsts tehnikumā būvniecības nodaļā, taču šī profesija negāja māksliniekam pie sirds, taču vecāki gribēja lai māksliniekam būtu tehniska izglītība. Jau mācoties skolā Viļakā, sarīkojuma programmas parasti bija viņa roku darbs. Mākslinieks pēc tam veiksmīgi bija nokārtojis iestājpārbaudījumus Latvijas mākslas akadēmijā.” (Cielava, Sk, “Nikolajs Breikšs, 1994)”. Mākslinieks bija pateicīgs vecākiem, ka viņi pieņēma viņa lēmumu iet mākslas ceļu. Mūsdienās N. Breikša ģimenes mājas vairs nav, jo tā vairākus gadus atpakaļ nodega (mājas atradās Liepnas ielā 6).
Grāmatā interesanti citāti ir par vasarām Viļakā, kad jau mākslinieks tika uzņemts Dabasskatu meistardarbnīcas audzēkņu skaitā. “Vasarās Nikolajs vienmēr brauca uz mājām, uz Viļaku, un parasti aicināja sev līdzi tuvākos draugus. Mājas otrais stāvs bija neapdzīvots, vasarās tas pārvērtās par topošo mākslinieku mītni un darbnīcu, kur, apgleznotajiem audekliem žūstot, smaržoja pēc krāsām un eļļas. Daudzus māksliniekus piesaistīja Viļakas daba. Mākslinieki visvairāk gāja gleznot uz Ilziņiem, Keišiem un Eržepoli. Mākslinieks studēja Vilhelma Purvīša darbnīcā. (Cielava, Sk, “Nikolajs Breikšs, 1994)”.
Lasot šos citātus, aizdomājamies, cik tomēr vēl daudz neatklātu mākslas darbu ar Viļakas un tās apkārtnes motīviem ir tapis 20.gs 30-tajos gados, kā arī saprotam, ka māksliniekus šī puse vienmēr ir saistījusi. “Viļakā vasarās tika uzgleznots desmitiem studiju. Rudenī darbi pārvesti uz Rīgu rādīt meistardarbnīcas vadītājam. Izstādes pirmo reizi parādījās 1935.gadā, mākslas darbi bija saistīti ar Viļaku un kluso dabu. 1939.gadā pēc karadienesta Nikolajs Breikšs sāka strādāt par zīmēšanas skolotāju Viļakas Valsts ģimnāzijā. Tas bija V.Purvīša padoms. Vēlāk, 1940.gada rudenī, pārcēlās uz Rēzekni. (Cielava, Sk, “Nikolajs Breikšs, 1994).
