Kopš 2022. gada Latvijas atzīmējamo notikumu kalendārā iekļauta Nacionālo partizānu bruņotās pretošanās atceres diena. Tieši pirms 80 gadiem – 1945. gada 2. martā Stompaku purva nometnē norisinājās lielākā un ilgākā pēckara latviešu nacionālo partizānu kauja pret padomju okupācijas karaspēku Latvijā. 2.martā atceramies un pieminam tos vīrus un sievas, kuri pēc Otrā pasaules kara nepadevās okupācijas varai un turpināja cīņu par Latvijas brīvību. Viņu drosme, nesalaužamais gars un mīlestība pret dzimteni ir mūsu tautas neatkarības simbols. Taču šajā dienā mēs nedrīkstam aizmirst, ka brīvības cīņa Eiropā joprojām turpinās, tieši tagad Ukrainā, turpinās smagas kaujas aizstāvot savu zemi, brīvību un neatkarību. Cerība uz palīdzību ir Ukraiņu tautai, karavīriem, cīnoties par savas valsts neatkarību, ģimenēm, lūdzot Dievu un domājot par savu bērnu un mazbērnu izdzīvošanu un drošību. Ukraina cīnās par mums visiem. Par ideālu, ka neviens agresors nedrīkst pakļaut svešas zemes un brīvas tautas. Godinot šīs dienas nozīmi valsts vēsturē, arī šogad, 2. martā, Balvu novadā notika piemiņas pasākumi.
Rīts sākās ar ziedu nolikšanu un piemiņas brīdi pie pieminekļa Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem, godinot nacionālos partizānus, viņu patriotismu un nesalaužamo cīņas garu. Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes štāba priekšnieks pulkvežleitnants Dmitrijs Oreškins, uzrunājot klātesošos, atzina, ka pirms 80 gadiem, smagos apstākļos, cilvēkiem bija jāizdara izvēle, un viņi spēja pieņemt pareizos lēmumus – iet mežā un cīnīties par brīvu Latviju. "Šie cilvēki, kurus mēs godinām šodien, izdarīja izvēli par labu Latvijai – viņi cīnījās, saglabāja savu godu un stāju. Pieminot kritušos varoņus, es novēlu mums visiem, un arī sev pašam, lai mēs nekad nenonāktu šādas dilemmas priekšā. Taču, ja tomēr nāktos to piedzīvot, lai mēs izdarītu izvēli, kur Latvija ir pāri visam," sacīja Dmitrijs Oreškins.
"Brīvība ir jāaizstāv katru dienu. Šobrīd spilgtākais piemērs tam ir Ukraina – viņu brīvība ir viņu pašu rokās. Nav jābaidās, nav jābēg, bet skaidri jāpasaka, kāpēc mēs esam šeit un par ko mēs iestājamies. Paldies mūsu senčiem – gan Pirmā un Otrā pasaules kara cīnītājiem, gan nacionālajiem partizāniem, kuri, tāpat kā šodien ukraiņi, zināja, kas ir brīvība. Brīvību mēs nekad nedrīkstam atdot – un neatdosim!" tā pie pieminekļa Latgales partizānu pulka kritušajiem karavīriem uzsvēra bijušais Aizsardzības un Ārlietu ministrs Artis Pabriks.
“Lai slava brīvības cīnītājiem un pateicība tiem, kuri stāv sardzē par mūsu drošību šodien. Lai šodien kaut nedaudz atvairām to draudu ēnu, kuru visi sajūtam. Man ir patiess gods redzēt Latvijas Universitātes vārdu!” tā, uzrunājot zinātnisko lasījumu dalībniekus, teica Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete, turpinot, ka “vēsture neklusē, vēsture nedrīkst klusēt un nav taisnīgi, ka mēs nemācāmies no vēstures. Šajos apstākļos mēs jūtam, ka vēsture ir viens no mūsu spēka punktiem, jo mēs saprotam, cik daudz varam darīt mēs paši. Mums ir jāzina, kas notika pirms 40 gadiem, pirms 80 gadiem, mums ir jāzina, cik stipra ir mūsu tauta, bet vai tādi mēs esam tagad un būsim nākotnē. Mēs godinām savus varoņus, un tas nav viņu dēļ, tas ir mūsu dēļ, lai mēs saprastu, ka esam kauls no viņu kaula. Pirms neilga laika mēs godinājām Bruno Javoišu, cilvēku, kurš skaidri apzinājās, ka viņa solis, - sarkanbaltsarkanā karoga uzvilkšana radio torņa mastā, nebūs risks, bet būs skaidra nolemtība. “Mēs visi domājam, vai arī mēs tā varētu,” tā teikusi Latvijas Okupācijas muzeja direktore. Mēs nezinām, bet mēs zinām, vai mēs gribētu varēt, un tieši to arī vēlētos uzdot kā jautājumu sev un visiem pārējiem. Mēs nezinām, kādi būs laiki, mēs ceram uz labāko, mēs gatavojamies sliktākajam, un varam uzdot jautājumu, kas būtu, ja būtu, vai mēs gribētu varēt?”
2.marta nozīmīgumu zinātnisko lasījumu dalībniekiem uzsvēra 14.Saeimas deputāts Edmunds Teirumnieks, sakot, ka šī ir diena ar ļoti dziļu patriotismu, raugoties gan uz 11.novembri, gan 18.novembri, tad šī diena ir kaut kas tam līdzīgs, un par to vairāk būtu jārunā skolās un medijos.
Šajā reizē bija iespēja dzirdēt referētus, kas nebija tikai par vēsturi un Latvijas Universitātes ekspedīcijām un pētījumiem, tie bija par nākotni, kādi mēs vēlamies būt un kādi mēs esam. Pēc lasījumiem Baltinavas jauktais koris, vadītāja Aija Nagle, izpildīja īpašu programmu "Spēka dziesmas".
Turpinot godinot un pieminot tos, kuru vārdi ir iekalti mūsu valsts brīvības pamatos, Nacionālo partizānu apmetnes vietā Stompaku purvā, notika piemiņas pasākums. Uzrunājot klātesošos politologs, politikas zinātnes doktors un zemessargs Artis Pabriks, teica: “Dzīve ne cilvēkam, ne valstij, ne pasaulei nerit atpakaļ gaitā, tā rit uz priekšu. Nezin kāpēc mūsu kaimiņvalsts ir izdomājusi, ka viņi grib iekāpt vakardienā un varbūt arī savus kaimiņus iedzīt vakardienā. Tas nav iespējams, un tas nekad neizdosies! Mūs vakardienā iedzīt neviens vairs nespēs!” A.Pabriks turpināja: “Kā piemērs tam ir, ka situācija ir mainījusies. Šeit, starp mums, ir arī mūsu igauņu cīņu biedri, brāļi un kaimiņi, starp kuriem ir arī bijušais Igaunijas bruņoto spēku komandieris. 1939. un 1940.gadā tāda sadarbība starp Baltijas valstīm nebija tāda, kāda tā ir tagad. Mēs nebijām Eiropas Savienībā, jo tāda nebija, nebija arī NATO. Brīvība – tas ir kā Džins pudelē no austrumu pasakas, ja vienreiz to korķīti palaiž vaļā un ļauj cilvēkiem dzīvot brīvībā, atpakaļ pudelē viņu neiedzīt, un atpakaļ vakardienā neviens neaizdzīs. Ticiet sev, ticiet savai valstij, neklausieties visādas muļķības sociālajos tīklos, un mēs būsim drošībā, bet par drošību ir jābūt gataviem arī stāvēt un jādara praktiskas lietas. Šī Stompaku piemiņas vieta bija toreiz kā brīvības saliņa, bet mūsu brīvības sala ir Latvija!”
Tikmēr Andris Kazinovskis, ilggadējs pašvaldības vadītājs un bijušais Saeimas deputāts, atgādināja, ka piemiņas zīmes nacionālajiem partizāniem ir atjaunotas vairākās vietās novadā, piemēram, Tilžā, Rugājos, Lazdukalnā, Vīksnā, Viļakā, kā arī izteica priekšlikumu, ka visas Baltijas valstis un Polija varētu izveidot kopīgu militāru un politisku bloku. Tas ļautu būt drošākiem un stiprākiem. Priekšlikumu izteica arī studentu bataljonu rotas komandieris, veterāns Jānis Ozols, ka arī Stompakos vajadzētu atainot kaujas rekonstrukciju, kas notika toreiz pirms 80 gadiem, jo šeit galvenais ir tas, ka mēs parādītu latviešu varoņdarbu. Bet starp savējiem bija arī nodevēji, vārdos nesaucot, bet aprakstot tā laika notikumus, vietējā Meža muzeja vadītāja Anna Āze dalījās stāstā, kā tika atklāta partizānu mītne.
Toreiz pirms 80 gadiem Igaunijas un Latvijas partizāni sadarbojās, par to pastāstīja Igaunijas zemessardzes pārstāvji, citējot viena drosmīga partizāna teikto, ka mazām tautām visos laikos jāprot saglabāt gribu un prasmi sargāt sevi pret nāves ienaidnieku. Lai izdzīvotu ir jāiemācās redzēt, dzirdēt, domāt un cīnīties par dzīvības cenu! Nacionālie partizāni parādīja, ka latviešu gars nav salaužams, ka brīvība nav tikai vārds, bet cīņa, ko ir vērts turpināt līdz galam. Šī diena mums atgādina, ka brīvība nav pašsaprotama – tā ir mūsu priekšsteču upuris un mūsu atbildība ir to nosargāt. Mēs atceramies. Mēs godinām. Mēs pieminam.