Ir pagājuši 10 mēneši, kopš Aleksandrs ieradās Latvijā no Gruzijas, lai darbotos kā brīvprātīgais Eiropas Solidaritātes korpusa projektā nr. 2020-2-LV02-ESC11-003365 “Catch the opportunity” un, pirms sākt jaunu posmu savā dzīvē, Aleksandrs dalās savās sajūtās par pieredzēto projektā:
“Mana pieredze Latvijā sākās ar pagājušā gada vasaru. Tieši pirms gada draugs piedāvāja piedalīties Eiropas Solidaritātes korpusa programmā, un pēc maģistra grāda iegūšanas, nolēmu pieteikties. Jāatzīst, tā bija viena no negaidītākajām pieredzēm manā dzīvē. Tikai pēc vienas intervijas augustā, es tiku izvēlēts par brīvprātīgo Latvijā, un jau pēc trīs nedēļām bija jādodas ceļā. Visu gaidīšanas laiku likās, ka esmu sapnī, jo jau pavisam drīz man bija jāsāk jauna nodaļa savā dzīvē. Neskatoties uz to, es biju sajūsmā par iespēju, protams, jutos nedaudz arī satraukts.
Septembra pirmajās dienās, kad beidzot lidmašīna nolaidās Rīgā, pirmā pieredze šajā valstī diemžēl nebija tā patīkamākā, jo uz robežas ilgstoši tiku pārbaudīts, iztaujājot, kāpēc ierodos Latvijā, kāpēc pārzinu valodas un kāda ir adrese, kurā dzīvošu. Kaut kādā mirklī šķita, ka nevarēšu šķērsot robežu, taču pēc pusstundas varēju doties tālāk un sākt savu lielo Latvijas pieredzi.
No tā mirkļa, likās, ka dzīvoju sapnī. Satiku savu koordinatoru un viņas vīru, kuri drīz vien kļuva par maniem tuvākajiem draugiem šajā valstī, cilvēki, par kuriem biju drošs, jo zināju, ka viņi ir man blakus un varēju jautāt jebko. Pēc lidostas, devāmies garā braucienā uz Balviem, kur satiku organizācijas vadītāju, kura izrādījās arī ir mans kaimiņš. Kopumā mana dzīve Balvos sākās lieliski.
Pirms Latvijas man bija pieredze patstāvīgai dzīvei ārzemēs, un, balstoties uz šo pieredzi, varu teikt, ka, neskatoties uz skaistajām ēkām, torņiem, dabu un citām privilēģijām, kas ir Latvijai, nekas nepielīdzinās tās cilvēkiem. No visām mazajām ekspektācijām, kas man bija, es tiešām izbaudīju dzīvi Latvijā, jo šī nācija sagaidīja mani ar atplestām rokām un siltu sveicienu. Vienalga, kur es devos, uz veikalu, vai vienkārši pastaigā pa ielām, latvieši vienmēr smaidīja, bija cieņpilni, laipni un silti. Mani patīkami pārsteidza tas, ka man nebija valodas barjeru, jo cilvēkiem nesagādāja grūtības ar mani komunicēt angliski vai krieviski.
Ja runājam par darbu, šī programma pārsniedza manas ekpsektācijas, jo katru dienu devos uz dažādām Balvu novada pilsētām un pagastiem, lai strādātu ar bērniem, jauniešiem un sabiedrību kopumā. Jebkur, kur devos strādāt, jutos ļoti labi, likās, ka esmu gaidīts un respektēts, ko mūsdienu pasaulē ir grūti atrast. Mans darbs variēja no dalības mācību stundās līdz pat dažādu neformālo spēļu spēlēšanai, un šīs dienas nekad nebija garlaicīgas, jo saņēmu arvien vairāk enerģijas no latviešiem, kas veidoja fantastisku atmosfēru visapkārt. Jā, darbs patiesi bija dažāds, sākot no valodu mācības stundām: angļu, krievu, franču, līdz pat spēļu spēlēšanai un šaha mācīšanai.
Diemžēl pēc diviem mēnešiem, sākās Covid-19 pandēmijas ierobežojumi, kas padarīja ikdienu lēnāku, kaut kādā ziņā arī nedaudz garlaicīgāku, salīdzinājumā ar lielo prieku, ko projekts nesa pirmajos mēnešos. Tai laikā lielo darbu nebija, ņemot vērā ierobežojumus, vairāk individuāli darbi, angļu valodas nodarbības. Šo laiku izmantoju lietderīgi, pašizaugsmes veicināšanai, un sāku strādāt pie sava pamata mērķa – doktorantūras grāda iegūšanai Politikas zinātnē, kādā no Eiropas valstīm. Ņemot vērā to, ka Balvi ir pārāk tālu no Rīgas, ierobežojumu laikā nebija nekādu uzmanības novērsēju, līdz ar to varēju lasīt dažādas grāmatas, apmeklēt sporta zāli, attīstīt valodas prasmes un studēt politiku. Neskatoties uz šo izaicinājumu, mēs spējām noorganizēt arī dažādas aktivitātes jauniešu centrā. Šajā laikā izmantoju arī brīvdienas, lai dotos trīs reizes uz Slovākiju, kā arī apskatītu Rīgu. Varu teikt, es iemīlējos Latvijas galvaspilsētā, jo tā ir patiesi kļuvusi par manu mīļāko pilsētu, kuru esmu apmeklējis. Plānoju nākotnē atgriezties uz Rīgu vasaras brīvlaikā, lai varētu vienkārši tur padzīvoties un pastaigāties pa pilsētas ielām.
Pēc Ziemassvētku brīvdienām jauniešu centrs, kas bija mana pamatdarbavieta, kļuva arvien aktīvāks. Mums bija iknedēļas pasākumi, kuros satiku lieliskus bērnus un jauniešus, kas ātri vien kļuva par maniem draugiem. Organizēju arī pasākumus, kas vairāk bija saistīti ar ģeopolitikas lauciņu, to jomu, ko pārzinu vislabāk, un, laikapstākļiem kļūstot ar vien labākiem, jauniešu centrs atkal kļuva populārs apmeklētājiem. Man ļoti patika spēlēt basketbolu ar jauniešiem, jo kādreiz viņu vecumā spēlēju to profesionāli, līdz ar to varējām apmainīties ar prasmēm.
Kopsavilkumā, mana pieredze Latvijā ir neaizmirstama, ar dažādiem izaicinājumiem, ko pārvarēju, un turpināju doties uz priekšu. Esmu sapratis, ka esmu kļuvis par citu cilvēku, esmu pieaudzis un neatkarīgs. Protams, esmu priecīgs uzsākt jaunu nodaļu savā dzīvē, kas noteikti būs pilna ar pārsteigumiem, taču izjūtu arī skumjas, jo skumšu pēc dzīves Latvijā. Tas patiesi bija vienreizējs piedzīvojums, neaizmirstams ceļš, kas ir sniedzis daudzas jaunas iespējas un izgaismojis manu nākotni! Paldies!
Paldies ik vienam, kuri iesaistījās projektā, bija atvērti sadarbībai, iespēju izmantošanai un pieredzes apmaiņai!
Autors: Aleksandre Menabde, brīvprātīgais jaunietis biedrībā “Kalmārs”
Tulkoja: Santa Šmite, Projektu vadītāja