1906. gada 6.aprīlī (pēc vecā stila 23. martā) Viļakas draudzes Viduču ciema trūcīgu zemnieku Staņislava un Juliannas Duļbinsku ģimenē piedzima dēls Kazimirs.1 Mazo zēnu nokristīja Viļakas baznīcā pensionētais garīdznieks Staņislavs Lupeiko (1828 -19121). S.Lupeiko no 1869. gada līdz 1885. gadam bija Marienhauzas (Viļakas) prāvests, bet turpmāk mons. No 1905. gada līdz 1912. gadam.2
Kazimira tēvs Staņislavs bija dzimis 1867. gadā, bet māte Julianna 1871. gadā. Abu dzimtais ciems bija Viduči. Mātes jaunības uzvārds – Duļbāns. Tajā laikā vietējie prāvesti, būdami cittautieši, vadoties no muižā pieņemtiem uzvardiem, arī latviskos uzvārdus poliskoja, tāpēc radās uzvārds Duļbinskis. Tēvam piederēja 7 ha zemes, ģimenē bija 7 bērni – 5 dēli un 2 meitas. Jau no mazām dienām bērni gāja ganu gaitās, lauku un meža darbos, lai palīdzētu vecākiem pelnīt iztiku.3 Tēvs, ģimenes galva, Staņislavs prata lasīt, bet nemācēja rakstīt. Māte Julianna bija liela Dievmātes godinātāja un darba laikā dziedāja garīga satura dziesmas. Kazimiram pirmās lūgšanas iemācīja māte un vecākā māsa Anna. Bija pagājuši tikai daži gadi, kopš 1904. gadā Latgalē tika atcelts drukas aizliegums, kas ilga 40 gadus. 1905. gadā Cēsīs F.Kemps (1876 – 1952) izdeva grāmatiņu “Lementārs voi moza Ābece latvīšu bārnīm”.4 Ejot ganos Kazimirs esot mīlējis dziedāt. Viņa mīļākā tautasdziesma bija “Lobs ar lobu sasatika.”
Viduču 3-klašu skola bija dibināta vēl pirms Pirmā pasaules kara un atradās blakus tēva mājai. Tā bija vienstāva koka ēka, kuru no 1915. gada līdz 1918. gadam apmeklēja Kazimirs. Par skolotāju tajā strādāja gados vecāka sieviete – Belošapkova. Viņa latviski nemaz nesaprata, tāpēc visus priekšmetus mācīja krievu valodā. Kazimirs labi apguva krievu valodu un sekmīgi mācījās. Izglītības turpināšanai viņš iestājājs Eržapoles skolā, taču karš un juku laiki mācības pārtrauca.
Karam beidzoties, 1920.gadā par Viļakas katoļu baznīcas prāvestu tika iecelts. Pēteris Apšenieks (1887 – 1942). Viņš bija Viļakas draudzes prāvests no 1920. gada oktobra līdz 1925. gada martam.5
P.Apšenieks nekavējoties nodibināja 4-klasīgo baznīcas skolu un pats bija tās vadītājs. Eksāmenus vajadzēja kārtot Eržapoles skolā. Ticības mācības eksamenatori toreiz bija Viļakas vikāri. Kazimiram visos priekšmetos bija – teicami, izņemot alģebru, jo matemātikas skolotājs bija nepareizi skolēniem iemācījis rakstīt vienādojumus. Prāvests P.Apšenieks bija ievērojis Kazimira sekmes mācībās, centību un labo uzvedību, tāpēc bez vecāku piekrišanas pieteica Kazimiru mācībām Aglonas ģimnāzijas sagatavošanas klasē.
1922. gadā K.Duļbinskis devās uz Aglonu. Ceļš bija garš un nogurdinošs:“Ar zirgu bija jābrauc cauri Viļakai uz Vecumu staciju. Tad ar Rīgas vilcienu uz Jaunlatgali (Abreni), kur jāpārsēžas vilcienā uz Daugavpili un jābrauc līdz Rušonas (tagad Aglonas) stacijai. No turienes ar zirgu 12 km līdz Aglonai. Šis bija pirmais brauciens, bet tādi nogurdinoši braucieni turpinājās 5 gadus. Par uzturu vajadzēja gādāt pašiem: naudā vai graudā. K.Duļbinskim produktus garo 200 km ceļu uz Aglonu nebija izdevīgi vest. Naudas izteiksme mēnesī vajadzēja 30 latus.Nauda bija vajadzīga vēl grāmatām, burtnīcām, apģērbam, tāpēc vecākiem nebija viegli. Viņš ļoti mīlēja un vienmēr vedis līdzi mātes dāvāto spilvenu.” 6 Lai papildus kaut ko vēl nopelnītu, Kazimira tēvs blakus zemkopībai nodarbojās arī ar mājamatniecību. Viņš izgatavoja kubulus, mucas, ragavu slieces, bet ar sevišķu rūpību greba karotes.
Vasaras brīvlaiku Kazimirs pavadīja Vidučos. No Svilpovas ciema Aglonā mācījās Valerijans Zondaks (1908 – 1986). Abi viļacēni vienojās, ka Kzimiram vasaras brīvlaikā jāsagatavo otrās klases viela, tad abi varēs mācīties kopā. Valerijans daudz palīdzēja Kazimiram matemātikā un arī citos priekšmetos. Abi jaunieši bieži bija sastopami Vidučos. Tā iesākās abu nākamo bīskapu draudzība no Viļakas katoļu baznīcas draudzes.
1927. gadā K.Duļbinskis pabeidza Aglonas ģimnāziju un rudenī tika uzņemts Rīgas garīgajā seminārā. Studiju maksa bija ap 300 latiem. Ziemas brīvlaikā, lai nopenītu naudu studijām, Kazimirs kopā ar brāli brauca meža darbos. Garīgā semināra audzēkņi vasaras brīvdienas pavadīja pie draudzes prāvestiem, kur praktizējās pastorālpienākumu veikšanā. 1931. gadā K.Duļbinskis, jau būdams diakons, kalpoja pie dekāna P.Apšenieka Preiļos, atkal bija satikušies seni paziņas.
1932. gadā K.Duļbinskis beidza Rīgas garīgo semināru. Tā paša gada 8. maijā Sv.Jēkaba katedrālē arhibīskaps A.Springovičs diakonu K.Duļbinski ordinēja par priesteri. 7
“Savu pirmo Svēto Misi K.Duļbinskis celebrēja Viļakas baznīcā, kur bija laulāti viņa vecāki, kur viņš pats saņēma Kristības sakramentu, kur pirmo reizi gāja pie svētās komūnijas. Primicija notika 22. maijā Vissvētās Trīsvienības svētkos. Dievlūdzēju bija ļoti daudz. Viņu vidū arī Kazimira tēvs, māte un pārējie ģimenes locekļi.
Dievkalpojumā sprediķoja dekāns P.Apšenieks no Preiļiem. 8 Pirmā darba vieta viņam bija Rēzeknes Jēzus sirds baznīca. 1933. gadā K.Duļbinskim bija jādodas pie dekāna A.Urbša (1879 – 1965) uz Ludzu, lai Krievijas pierobežā Aizpūrē organizētu draudzi un celtu baznīcu. A.Urbšs esot noteicis: “Šodien es vienu jaunu priesteri burtiski atstāju mežā uz celma...”9 K.Duļbinskis šo uzdevumu veica. 1935. gadā viņš atkal nonāca Rēzeknē, kur uzsāka aktīvas skolu kapelāna un vikāra darba gaitas Latgalē, lai izglītotu jaunatni, audzinātu par čakliem un dievbijīgiem darbiniekiem. Rēzeknē K.Duļbinskis bija Katoļu jaunatnes biedrības priekšnieks un rediģēja šīs biedrības mēnešrakstu “Sauleite”. Viņšvadīja arī sieviešu biedrības “Saule” arodskolu.10
1939. gadā K.Duļbinskis uzsāka mācības Latvijas Universitātes Romas katoļu Teoloģijas fakultātē. Bieži bija jābrauc uz lekcijām un nodarbībām Rīgā, bet 13. janvārī K.Duļbinskis, kā eksterns, beidza LU Romas katoļu Teoloģijas fakultāti un 1940. gada vasarā fakultātes dekāns bīskaps J.Rancāns (1886 – 1969) izsniedza viņam diplomu par šīs fakultātes beigšanu.11
Aglonas ģimnāziju, kur par inspektoru bija K.Duļbinskis apmeklēja pāvesta nuncijs arhibīskaps Antonio Arata (1883 – 1948). Pēc šīs vizītes nuncijs ielūdza K.Duļbinski apmeklēt savu sūtniecību. Nuncijs arī ieminējās, ka viņš labprāt kādreiz redzētu K.Duļbinski par bīskapu.
Otrais pasaules karš pārtrauca daudzus darbus un ieceres. Pēc kara, dzīves atjaunošanas grūto darbu laikā, metropolīts A.Springovičs atcerējās kādreiz A.Aratas teikto un 1947. gada 25.jūlijā Sv. Jēkaba katedrālē konsekrēja K.Duļbinski par bīskapu. Pēc šī notikuma, bīskaps uzsāka darbu kūrijā, kļuva par ģenerālvikāru. Tūlīt pēc konsekrācijas jaunais bīskaps sāka vizitēt Latgales draudzes.
“1947. gadā viņš apmeklēja septiņas, bet 1948. gadā – 29 draudzes. Pie iestiprināšanas pavisam bija ap 50.000 personu. Aizkustinoša vizitācija bija dzimtajā Viļakā, kur bīskaps palika trīs dienas, apmeklēja Vidučus, tikas ar vecākiem. Ticīgie savu bīskapu sagaidīja lielā pacilātībā un sajūsmā.”12
Tādas bīskapa K.Duļbinska aktivitātes 1949. gadā nepalika bez čekas un milicijas ievērības. Kratīšanas laikā pie viņa mājās atrada dažus žurnāla “Gaisma” numurus. 1949. gada 26. novembrī K.Duļbinskim piesprieda 10 gadus ieslodzījuma nometnē. Sākumā viņš sodu izcieta Komi republikā, bet 1953. gadā viņu pārsūtīja uz Sosnovskas nometni Mordovijā. 1954. gadā, sakarā ar vispārējo amnestiju, viņu atbrīvoja. Atgriezies Latvijā, bīskaps K.Duļbinskis atkal sāka pildīt savus pienākumus. 1956. gadā viņu atkal arestēja, pamatojoties ar to, ka viņš esot amnestēts nelikumīgi. 1958. gadā soda termiņš izbeidzās, taču Latvijā viņš atgriezties nedrīkstēja. K.Duļbinskis apmetās Drujā, Verhņedvinskā, Pitalovā, kur strādāja dažādus gadījuma darbus... Tikai pēc vairākiem gadiem K.Duļbinskis dabūja atļauju apmesties tēva mājas Viļakā, iesaistoties lauku darbos vietējā kolhozā. 1965. gadā bīskapam atļāva dzīvot pie Baltinavas baznīcas, palīdzēt vietējam prāvestam, bet sprediķot viņš nedrīkstēja. 1969. gadā bīskaps K.Duļbinskis kā rezidents un pensionārs dzīvoja pie Rugāju baznīcas, bet no 1970. gada līdz 1986. gadam viņš bija Viļakā. No 1986. gada līdz 1990. gadam viņš dzīvoja Varakļānos. 1990. gadā bīskaps K.Duļbinskis atkal atgriezās Viļakā.
“Visus šos gadus viņš skaitījās Vatikānā kā “sede impeditus” ( aizkavēts ieņemt bīskapa sēdekli). Tikai mainoties politiskajai situācijai, 1988. gada 20. decembrī viņš saņēma paziņojumu par reabilitāciju. Taču bīskapam bija jau 82 gadi, savus pienākumus viņš pildīt vairs nespēja.”13 Reabilitācijas apliecība izsniegta 1992. gada 6.decembrī, apliecības reģistrācijas Nr.5490, arhīva lietas Nr. P-5360-L. 14
Pēc ilgas un grūtas slimības bīskaps K.Duļbinskis nomira jeb “dies natalitice” - piedzima mūžībai 1991. gada 17.oktobrī Viļakā. Pēdējā gaitā viņu izvadīja arhibīskaps J.Pujats (tagad kardināls), Rīgas palīgbīskapi V.Ņukšs un J.Cakuls, bīskaps J.Bulis, ka arī Telšu bīskaps A.Vaičus,
Panevežas bīskaps J.Preikšas, Žitomiras bīskaps J.Purvinskis, piedaloties 52 latviešu un lietuviešu bīskapiem. V.E. bīskaps Kazimirs Duļbinskis ir apbedīts Viļakas Vissvētās Jēzus Sirds Romas katoļu baznīcas darzā.
Rakstā izmantotie vēstures avoti, literatūra un atsauces uz tiem:
1.- 2.,5. Bīskaps Jānis Cakuls, Latvijas Romas katoļu priesteri1918 – 1995, Uzziņas, izd.RMK,1996.
3.,7.,11., 14. Romas katoļu Rīgas Metropolijas kūrijas arhīvs, mirušo priesteru lietas, Kazimira Duļbinska lieta.
4.,6.,8.-9.,13. Jānis Svilāns, Alberts Budže, Latvijas Romas katoļu priesteri, I d., Latgales Kultūras centra izdevniecība, Rēzekne, 2008., 62.-67.lpp.
Informatīvo materiālu par bīskapu Kazimiru Duļbinski sagatavoja Irēna Ondzule (dzim.Ivanovska),
Magister historia.