Pasaules malā. Islandes piezīmes

Islande ir sala Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, ļoti tuvu polārajam lokam. Salīdzinājumam, tā atrodas aptuveni uz tās pašas paralēles, kur daudzu latviešu apdzīvotā Trondheima Norvēģijā, Balvu sadraudzības pilsēta Lieksa Somijas vidienē un Arhangeļska Krievijā. Pēc teritorijas Islande ir divas reizes lielāka nekā Latvija, taču tajā dzīvo tikai 387 tūkstoši iedzīvotāju – gandrīz 5x mazāk nekā Latvijā.

Pats Islandes nosaukums, kas tulkojumā nozīmē “ledus zeme”, jau dod priekšstatu par tās dabu. Starp citu, pirmais salas nosaukums bija arī “sniega zeme”. Islandiešu valodā vārdam “sniegs” esot 32 sinonīmi. Tas var būt blīvs, mazāk blīvs, u.t.t. Un katram no šiem sniega stāvokļiem ir savs vārds.

Vasaras Islandē ir īsas un saule nav bieža parādība. Pirms pāris gadiem islandieši sauli redzēja tikai 22 reizes gadā. Salīdzinājumam, Ziemeļlatgalē saule spīd vidēji 1670 stundas gadā jeb 69 dienas (matemātiski izdalot ar 24). Garie tumšie periodi veicina augstus depresijas rādītājus, bet vienlaikus arī augstu grāmatu lasīšanas līmeni. Viens islandietis izlasot vidēji 28 grāmatas gadā. Iespējams, tas arī ir viens no viņu attīstības iemesliem, bet ne tikai.

Laikapstākļi Islandē ir patiešām neparedzami. Nekad nevari zināt, kas sekos. Sniegs var uzkrist pat jūlijā. Tā arī mēs šajās dažās dienās piedzīvojām karstu sauli, mīnusus, vēju, vētru, lietu, krusu un sniegu. Viņiem pat esot tāds teiciens – “Nepatīk laiks? Pagaidi piecas minūtes.”

Neskatoties uz savu skarbo dabu, Islande ir skaista valsts ar fantastiskiem skatiem, kurus varējām vērot caur auto logiem. Aiz katra līkuma slēpās jauna, apdullinoša ainava – jūras piekraste, līči, kalni, vulkāni, geizeri, rūcoši un rēcoši ūdenskritumi, vulkānisko pelnu klāti tuksneši, plašas, smilšainas upju deltas, lavas lauki, garas neauglīgas zemes strēles, daži tīrumi un plašas ganības ar aitām un mazajiem, ponijiem līdzīgajiem islandiešu zirgiem.

Īsumā var teikt tā - Islande ir maģiska, skaista, pārsteidzoša, elpu aizraujoša un droša valsts, ko apmeklēt, taču tās daba vienlaikus var būt arī ļoti bīstama, nežēlīga un nepielūdzama. Piekritīsiet, ka teikuma pirmo daļu var attiecināt arī uz mūsu novadu, atkarīgs tikai kā uz konkrēto lietu palūkojas. Un te arī ir viena no islandiešu mācībām – prasme palūkoties uz savu situāciju no pozitīvās puses, meklēt, kā to izmantot savā labā. Sākot no tūrisma un izglītības, beidzot ar ražošanu un energoresursu izmantošanu.

Neskatoties uz klimatiskajām un ģeogrāfiskajām atšķirībām, mums ir vairākas būtiskas līdzības, kuru dēļ brauciens uz Islandes pašvaldībām šķita interesants un vērtīgs. Pirmkārt, Islande pēc iedzīvotāju skaita ir vēl mazāka valsts par Latviju, vēl nostāk no pasaules tirdzniecības ceļiem, piedzīvojusi vairākas smagas finanšu krīzes, tajā skaitā arī 2008.gadā, milzīgu bezdarbu reģionos, taču tai tik un tā ir izdevies nostāties uz kājām un sasniegt ļoti atzīstamu dzīves līmeni.

Islandei, tāpat kā Latvijai Rīga, ir sava “ūdensgalva” – galvaspilsēta Reikjavīka, kuras apkārtnē dzīvo 2/3 valsts iedzīvotāju. Tas atstāj negatīvu iespaidu uz pārējiem Islandes reģioniem – cilvēki tiecas dzīvot centrā, jaunieši aizbrauc mācīties un neatgriežas. Tāpēc jo īpaši interesanti bija klausīties, kā islandieši cīnās ar šo problēmu un cenšas iedzīvotājus pievilināt dzīvei no centra tālākos reģionos.

Islandiešu sāpe ir briestošā pašvaldību reforma. Reti kurš to grib (jo vajadzēs pielāgoties, mainīties), bet gandrīz visi apzinās, ka tā ir vajadzīga. Pašvaldības vidēji tur ir vēl daudz mazākas par pašvaldībām Latvijā. Daudzās pašvaldībās ir tikai daži simti iedzīvotāju, bet mazākajās pat daži desmiti. Kā atzīst islandieši, tas nopietni kavē daudzu pašvaldību attīstību, jo vienkārši trūkst cilvēku, kas spētu menedžēt nepieciešamos darbus, pakalpojumus un attīstības projektus.

Un vēl viena kopēja iezīme, kuru puspajokam minēju tiekoties ar Akureiri mēri – gan Balvi, gan Akureiri atrodas “pasaules malā”. Akureiri, kurā dzīvo aptuveni tik pat daudz cilvēku kā Balvu novadā, pavisam tieši. Faktiski tālāk uz ziemeļiem seko tikai okeāns un polārais loks. Arī Balvu novadu reizumis cilvēki uztver kā vietu pasaules malā. Lai arī ģeogrāfiski atrodamies gandrīz Eiropas centrā, sociālpolitiski uz tās robežas. Pēc Krievijas okupācijas spēku iebrukuma Ukrainā šīs robežas ir iezīmējušās vēl skaidrāk.

Manuprāt, islandiešu domāšanas veidu, kas ir arī viens no attīstības iemesliem, labi raksturo kāds dzirdēts komentārs  – “mums visu laiku ir jāizliekas, ka esam liela nācija un valsts”. Un viņi šo “izlikšanos” veic izcili. Ar vārdiem “izlikšanās” es nedomāju mūsu austrumu kaimiņvalsts režīmam raksturīgo blefošanu par “spēcīgākajiem”, “gudrākajiem” un “taisnīgākajiem”, bet gan stāvokli, kad tu negaidi “laimes lāci”, bet tiecies atrast radošu risinājumu problēmām izmantojot sev pieejamos resursus.

Labs piemērs šajā stāstā ir tūrisma industrija. Kā minēja islandieši, tāda jūtama tūrisma industrijas, kas tagad ir viena no nozīmīgākajām visā valstī, sākusies tikai pēc Eyjafjallajokula vulkāna izvirduma 2010.gadā. Tas ir labs piemērs kā nelaimi vērst sev par labu.

Ja atcerieties, toreiz vulkāna izvirdums paralizēja vai visas Eiropas gaisa satiksmi, bet vienlaikus ļoti daudzi pasaulē pirmo reizi dzirdēja par Islandi. Islandieši steidza to izmantot, stāstot par valsti, saviem vulkāniem, lavas laukiem un ledājiem. Reizēm pat pasmejoties paši par sevi. Piemēram, ražojot suvenīrus ar tekstu “Vai tu vari izrunāt Eyjafjallajökull?”

Galu galā uz Islandi sāka tiekties milzīgs skaits tūristu. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Islandes dabu atklāja Holivuda un tur sāka uzņemt arvien vairāk filmu. Savukārt filmas piesaistīja arvien jaunus tūristus un līdz ar to arī investīcijas (bieži vien investori valstī vispirms ierodas kā tūristi un tad, ja iepatīkas, izlemj investēt).

Labs piemērs ir Husavika. Šī pilsētiņa, kura pēc lieluma ir tikai nedaudz lielāka par Viļaku, iepriekš bija pazīstama kā vaļu vērošanas pilsēta, taču īpašu atpazīstamību ieguva pēc Holivudas komēdijas filmas “Eirovīzija: Ugunssāgas stāsts” iznākšanas 2020.gadā (galvenajās lomās Vils Farels un Reičela Makadamsa). Šīs asprātīgās parodijfilmas stāsta centrā ir divi islandieši, kuri izmisīgi cenšas piepildīt savu sapni pārstāvēt Islandi Eirovīzijas dziesmu konkursā.

Filma, kurā daļēji darbība norisinās Husavikā, guva ļoti lielus panākumus. Pesimists teiktu, ka husavikieši filmā attēloti kā steriotipiski lauķi, taču īstie husavikieši nenogrima pašpārmetumos, bet gan steidza izmantot šo situāciju. Husavikā tapa Eirovīzijas muzejs, jaunas tūristu tūres un tagad šī pilsētiņa piesaista tūkstošiem tūristu ne tikai kā vaļu vērošanas vieta, bet arī kā slavenās filmas pilsēta.

Šos stāstus es minu kā piemēru tam kā veselīgi paraudzīties uz savu situāciju un pārvērst savas atšķirības priekšrocībās. Kā nesen uzsvēra kāds norvēģis konferencē par Latgales attīstību atbildot uz jautājumu par latgalisko – ja tu ar kaut ko atšķiries, tad izmanto to, lai izceltos un piesaistītu uzmanību, nevis kautrējies no tā.

Mums nav sava vulkāna un nekas tāds nav vajadzīgs, taču, ja velkam paralēles ar vulkānu stāstu, ir kas cits, kas pēdējā gada laikā ir palielinājis iespēju piesaistīt Eiropas uzmanību Ziemeļlatgalei – robeža. Nenoliedzami, ka kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, pastiprināta Eiropas uzmanība tiek veltīta arī Baltijai, īpaši situācijai pierobežā. Mums ir jāsteidz tas izmantot, gan regulāri klauvējot pie valdības durvīm, gan arī runājot skaļi Eiropas līmenī. Un neticiet tiem, kas saka, ka tas nav iespējams. Ir. Vajag tikai tos, kas ir gatavi to darīt.

Kā stāstīja Akureiri pilsētas domes pārstāvji, astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā pilsēta piedzīvoja smagu, ilgstošu ekonomisko krīzi un milzu bezdarbu. Viens no krīzes veicinātājiem bija pievienošanās Eiropas Ekonomiskajai zonai un muitas nodevu, ierobežojumu atcelšana. Pēkšņi valsts kontrolēti uzņēmumi, ražotnes, monopolu aizsargātas nozares bija spiestas saskarties ar brīvo konkurenci. Šeit mēs droši vien varam vilkt paralēles ar Latvijas pievienošanošanos Eiropas Savienībai.  Taču islandieši vienlaikus uzver, ka galu galā pievienošanās EEZ ir viena no viņu veiksmes atslēgām – islandieši prata pārorientēties un darboties konkurences apstākļos.

Taču īpaši sirdī iekrita divi piemēri, ko islandieši min kā galvenos iemeslus kamdēļ divas, no centra tālu esošas pilsētas galu galā izrāvās no krīzes. Viņuprāt, galvenais iemesls ir tas, ka izdevās šajās pilsētās nodibināt universitātes. Proti, jau astoņdesmito gadu beigās tika nodibināta Akureiri Universitāte, kurā tagad mācās vairāk nekā 2000 studentu. No tiem liela daļa ārzemnieki. Atgādināšu, ka pašā pilsētā dzīvo tikai 19 000 cilvēku. Augstkolas nodibināšana radīja ne tikai jaunas darbavietas, bet arī to, ka daudzi no studentiem pēc universitātes beigšanas paliek dzīvot Akureiri. Bet pats galvenais – augstskola, studenti, vietējie iedzīvotāji un uzņēmēji rada savstarpēju mijiedarbību un vidi jaunu produktu un uzņēmumu radīšanai.

Nesenāks piemērs ir Vestfjordu Universitātes centrs Isafjordurā. Isafjordura ir neliela, gandrīz izolēta pilsētiņa Islandes ziemeļos, kurā dzīvo tikai aptuveni 2600 iedzīvotāji (salīdzinājumam, Balvos ~6000, bet Viļakā ~1200). Astoņdesmito gadu beigās pilsētiņu skāra ekonomiskā krīze un iedzīvotāju skaits visu laiku samazinājās. Vietējai pašvaldībai, piesaistot talantīgu un profesionālu skolas direktoru, izdevās panākt to, ka 2006.gadā pilsētiņā darbu uzsāka Reikjavīkas Universitātes filiāle – Vestfjordu Universitātes centrs, kurš piedāvā augstāko izglītību vairākās specializācijās.

Interesants ir tieši stāsts par šo specializāciju. Kā stāstīja islandieši, domājot par šo institūciju, viņi esot meklējuši jomas, kuras šajā reģionā, pilsētā ir spēcīgas, ar tradīcijām un secinājuši, ka tā ir zvejniecība un okeāna pētniecība. Līdz ar to arī par pamatspecializācijām šajā universitātes filiālē kļuva jūras bioloģija. Studentu skaits nav liels, taču pateicoties specializācijai, tas veido ko līdzīgu klāsterim, kas savukārt rada jaunus uzņēmumus un produktus šajā jomā. Tas ir iemesls, kāpēc arī pēc studiju beigšanas daudzi no studentiem paliek uz dzīvi šajā pilsētiņā.

Abi šie piemēri ir labs iedvesmas avots arī Balviem un mūsu sāpei – izglītībai. Protams, mēs varbūt varam necerēt uz augstākās izglītības iestādēm (taču nekad nesaki nekad), taču ir vēl arī profesionālās izglītības skolas. Esmu teicis un atkārtošu, ka, manuprāt, viens no mūsu potenciāliem ir Balvu Vispārizglītojošās un profesionālās vidusskolas un novada kokapstrādes, kokrūpniecības nozaru sadarbība un simbioze. Tā jau notiek, taču, lai tā iegūtu Latvijas līmeņa nozīmi, nepieciešama nopietna pašvaldības koncentrēšanās un investīcijas. To pašu var teikt par citām izglītības iestādēm. Kā minēja islandieši – panākt šo universitāšu nodibināšanu nav bijis viegli, tas prasījis daudzus gadus, pirmkārt, lai pārliecinātu centru to atļaut, taču galu galā ir bijis tā vērts.

Varbūt esat ievērojuši, ka islandieši, neskatoties uz to, ka viņu ir 5x reizes mazāk nekā Latvijas iedzīvotāju, ir bieži pamanāmi sportā un mūzikā. Futbola, rokasbumbas, basketbola izlases bieži vien spēlē pasaules vai Eiropas čempionātos. Droši vien daudzi ir dzirdējuši par tādiem mūziķiem kā Bjorka, Gus Gus, Sigur Ros, Soley un citiem.

Šo jautājumu arī uzdevām islandiešiem – kas ir viņu panākumu atslēga. Izrādās, ļoti nopietnās investīcijas un uzmanība, ko pašvaldības velta bērnu sportam un muzikālajai izglītībai. Kā minēja Akureiri pašvaldības pārstāvji, gandrīz ikviens bērns nodarbojas ar sportu un spēlē kādu mūzikas instrumentu. Taču tas nav tā bijis vienmēr.

Pirms vairāk kā divdesmit gadiem islandiešus ļoti satrauca fakts, ka gandrīz puse jauniešu līdz 18 gadu vecumam regulāri smēķē un lieto alkoholu un narkotikas. Islandiešu jaunieši bija vieni no visvairāk alkoholu lietojošajiem jauniešiem Eiropā. Risinājumu islandieši atrada veicinot sporta infrastruktūras, izglītības un mūzikas skolu pieejamību un popularitāti. Tika būvēti sporta laukumi, peldbaseini, finansētas mūzikas un mākslas skolas, notika regulārs skaidrojošais darbs ar vecākiem un jauniešiem. Alkohola patēriņš jauniešu vidū būtiski kritās – no 42% 1998.gadā uz tikai 5% 2016.gadā.

Šo piemēru izmantošu, lai vēlreiz uzsvērtu arī jautājumu par Balvu pilsētas stadionu. Kā jau esmu minējis, es atbalstu nesen pārbūvētā stadiona pārbūvi, ja ir tā, ka šis stadions nav piemērots futbola sacensībām, treniņiem. Taču esmu pret jaunām pusmiljona investīcijām pirms nav skaidru atbilžu, kāpēc iepriekšējā pārbūve nav bijusi kvalitatīva un kurš galu galā ir par to atbildīgs – arhitekts, būvnieks, būvuzraugs vai pašvaldības atbildīgās personas. Galu galā, samaksu saņēma visi. Taču lai Islandes stāsts kalpo kā piemērs tam cik patiesībā nozīmīgs ir kvalitatīvs darbs pie sporta un mūzikas, mākslas izglītības iespēju nodrošināšanas visiem novada bērniem, tajā skaitā tiem, kas dzīvo tālāk no novada centriem.

Vēl viens interesants un arī mūsu novadam vērtīga iniciatīva, kuru ievērojām ir attālinātā darba veicināšana. Nav noslēpums, ka Covid-19 pandēmija pasaulē pasaulei tā pa īstam atklāja attālinātā darba iespējas, kuras daudzi izmanto joprojām. Arī Latvijā un Balvu novadā. Arvien vairāk dzirdu stāstus par cilvēkiem, kas dzīvo Ziemeļlatgalē, bet strādā uzņēmumos Rīgā vai citā valstī. Tā ir arī Ziemeļlatgales iespēja piesaistīt un atgriezt iedzīvotājus.

Taču bieži vien attālinātais darbs nes līdzi arī savas problēmas un sarežģījumus. Piemēram, ne visiem strādāt no mājām ir vienkārši, it sevišķi, kad mājās ir mazi bērni. Līdzīgi ir arī Islandē, taču Islandes valdība un pašvaldības tam sākušas pievērst pastiprinātu uzmanību. Proti, tiek atbalstītas iniciatīvas, kuru ietvaros tiek iekārtoti biroji attālinātā darba veicējiem. Mums bija iespēja viesoties vienā no tādiem birojiem – kopienas centrā Husavikā, kurš ir iekārtots pamestā zivju fabrikā.

Šis centrs sniedz iespēju tiem, kuri vēlas strādāt vai mācīties ārpus mājas, īrēt darba galdus vai pat atsevišķus kabinetus. Tā rezultātā šo iespēju izmanto ne tikai atsevišķi uzņēmumi, bet virkne attālinātu darbu veicošo, jauno uzņēmēju un studentu. Vēl viens ieguvums ir tas, ka brīvbrīžos viņi visi kopā čalo virtuvē un tā rodas jaunas idejas un sadarbības projekti. Domāju, ka tas ir labs piemērs un iespēja arī Balvu novadam un nevalstiskajām organizācijām.

Centrs ir arī labs piemērs kā lēmumpieņemšanā iesaistīt vietējās kopienas iedzīvotājus. Proti, šajās pašvaldībās lēmumus pieņem ne tikai pašvaldības deputāti, bet arī vietējiem iedzīvotājiem ir iespēja noformulēt savus priekšlikumus un saņemt finansējumu publiskiem projektiem konkrētajā vietā. Man ir liels prieks, ka arī mēs ejam šajā virzienā. Šobrīd sabiedriskajai apspriešanai ir nodoti Balvu novada domes noteikumi par sabiedrības līdzdalības budžetu, kas dos iespēju iedzīvotājiem, iedzīvotāju padomēm noformulēt savus priekšlikumus attiecībā uz savām iniciatīvām pagastos un pilsētās.

Varētu vēl gari un plaši rakstīt par iespaidiem un idejām, taču svarīgi ir tie, kas tās ievieš. Kā rāda Islandes piemērs, no svara gan iedzīvotāju aktivitāte, gan pašvaldības un tās iestāžu darbinieku drosme, profesionalitāte, enerģija un pats galvenais, ticība augstākiem mērķiem nekā savs personiskais izdevīgums un labums.

Šī brauciena laikā bija iespēja viesoties vairākās vietās, kur no islandiešiem var tikai mācīties. Piemēram, Reikjavīkas Pakalpojumu un inovāciju departamentā, kura darbinieki, t.sk. programmētāji, dizaineri, juristi, radošā, atvērta tipa birojā, sadalīti pa projektu komandām, strādā pie saviem projektiem, kas vērsti uz pašvaldības pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu. Vai piemēram, tikties ar Ziemeļislandes reģionu tūrisma asociāciju, kurā darbinieku skaits ir tikai divreiz lielāks par darbinieku skaitu mūsu biznesa un tūrisma centrā (tos, kas strādā ar tūrismu), bet apgrozījums, budžets un mērķauditorija nesasniedzami lielāka. Iemesls droši vien ir tas, ka vadība, iedzīvotāji ļoti labi apzinās uzņēmējdarbības, tūrisma nozīmi viņu ekonomikā un attiecīgi arī paši pievērš pastiprinātu uzmanību šim jautājumam.

Visbeidzot par publisko infrastruktūru vai precīzāk sakot, tās kvalitāti. Nenoliedzami, ka viens no priekšnoteikumiem attīstībai ir kvalitatīvi ceļi, satiksme, mājokļu pieejamība un publiskās infrastruktūras būves.

Jāsaka, ka galvenie ceļi pa kuriem sanāca braukt, bija labā kvalitātē, taču ne visur ideālā stāvoklī. Mazākas nozīmes ceļi vietām bija sliktā stāvoklī vai ne tādā, kādu gribētos to redzēt. Taču islandieši strādā pie šī jautājuma un lai tas kalpo kā vēl viens piemērs arī mums. Tas, kur mēs patiešām varētu mācīties ir mājokļu būvniecība. Abas pašvaldības, kurās viesojāmies, aktīvi strādā pie tā, lai iedzīvotājiem būtu pieejami jaunas daudzdzīvokļu ēkas. Arī Latvijā jau ir pieejamas vai arī tūliņ būs pieejamas vairākas programmas daudzdzīvokļu ēku būvniecībai, atjaunošanai. Joprojām paliek jautājums cik aktīvi un kvalitatīvi pašvaldība šīs iespējas izmanto.

Pēdējais piemērs ko minēšu ir 2010.gadā atklātais Akureiri kultūras centrs. Iespaidīga, krāšņa ēka, kurā atrodas liela koncertzāle. Pēc būtības, mūsu Balvu kultūras un atpūtas centra līdziniece, tikai Akureiri centrā bez koncertzāles vēl atrodas arī tūrisma informācijas centrs ar suvenīru veikaliņu, kafejnīca un tās augšējos stāvos ir izvietota mūzikas skola. No islandiešu stāstītā varēja noprast, ka sākotnēji plānojot šo ēku, ne visi tur izvietotie gribējuši dzīvot zem viena jumta, katram vajadzējis savu. Taču galu galā vienojušies un rezultāts ir acīmredzams – ēkā visu laiku ir dzīvība, skan bērnu balsis un mūzika, kas atstāj iespaidu arī uz tur ienākušajiem tūristiem. Lai tas kalpo par labu piemēru prasmei sadarboties.